Babītes vidusskolas 12.b klases skolniece apmeklēja Latviešu valodas aģentūras radošo darbu konkursu  „Vārds, kas mīl, vārds, kas nogalina”

21. februārī tika svinēta Starptautiskā dzimtās valodas diena, lai pievērstu sabiedrības uzmanību dzimtās valodas vērtībai. 

Latviešu valodas aģentūra organizēja Rīgas Latviešu biedrības namā skolēnu radošo darbu konkursa  „Vārds, kas mīl, vārds, kas nogalina” laureātu apbalvošanas pasākumu. 

No Babītes vidusskolas pasākumu apmeklēja 12.b klases skolniece Nikola Ornicāne, kura saņēma atzinības rakstu par veiksmīgu piedalīšanos konkursā un bija labākā starp 73 skolēniem (kopā tika iesūtīti 997 darbi). 

Fotogrāfijā Nikola Ornicāne un latviešu valodas skolotāja Linda Lerša kopā ar Latviešu valodas aģentūras ilggadējo bijušo direktoru Jāni Valdmani.

Sveicam un lepojamies! 
Turpinājumā – Nikolas teksts.

Es Tevi nepazīstu it nemaz

“Es Tevi nepazīstu it nemaz”, es saku, skatoties acīs, novērojot, cik viņa skatiens ir maigs. “To var salabot”, viņš atbild, mani uzrunājot ar smaidu, ka līdz ausij ir vaigs. Silta kafija, tumšs laiks. Sniegs balts, aukstums baigs. Bet tas smaids…

Paliek silts un viņš tik nepazīstams vairs neliekas it nemaz. Viņš zina, ka lilijas ir mani mīļākie ziedi, kā sirds mana mīl saules rietus, kā mīlu es rozā krāsu, kā gribētos man lielāko māsu, kā mīlu, kad sauc mani par sauli, kā apbrīnoju es ārpasauli, kā iekšējais bērns mans smejas, kā mīļākais saldums mans ir “Lācītis Ķepainītis” un, ne šokolādes tāfele vai konfektes, bet tieši vafele. Kā bērnībā patika man staļļi, kā vajag man četras stundas, lai sataisītos uz balli, kā mīlu es lietū divatā dejas, kā mīlu es skūpstus uz pieres, kā izsaku neizsakāmos vārdus, spēlējot klavieres. Kā mīlu Es gulēt āda pret ādu, kā nomierināt mani, jo “nevajag man kādu”, kā jūtu visu es dziļi, nevajagot skaidrot man neko ilgi. Kā cilvēci mīlu Es un katru kļūdu, ko pieļauju ar visu pieredzi, ko tā nes.

Mēs iepazināmies.

Viņš redzēja caur skatienu, cik ļoti redzam viens otru mēs. Tur nevajadzēja ne skaņas, ne vārda, ne citas maņas. Viņa zili pelēcīgās acis ar uguns liesmas piekrāsu pie zīlītes. Tās spēja sacīt visu. To redzēja visi. Tur nevajadzēja it ne vārda.

Bet kurš zināja, cik ļoti to maina, katra cilvēka pagātnes aina. Kurš ir atbildīgs? Kura ir vaina? Pagātnes puiša, kurš uzauga aukstumā, asumā un vientulībā, rezultātā nezinot, kas ir mīļums, kas ir mīlestība un kas ir siltums, vai meitenes, kura bija naiva un rezultātā guļ uz aukstas grīdas pamesta un kaila. Karstā dušā cenšoties nomazgāt visu. Katru nevēlēto pieskārienu, katru asins lāsi, katru zilumu, tagad jūtoties bezspēcīgi, cenšoties pieņemt mīlestību. Kuram ir tā vaina? Meitenē? Puisī? Ciklā? Liktenī?

Laikam katram ir sava vaina. Sava medaļas puse un sava aina. Bet to ir jāmāk saredzēt. Jāmāk saprast. Jāmāk pieņemt. Un jāmāk mīlēt. Daži spēj, daži nespēj līdz galam saredzēt.

Viņš nespēja. 

Es arī nē. 

Tagad var sēdēt un izlikties, ka esam iedzinuši visu pazemē. Katru solījumu cīnīties un katru soli, ko uz priekšu spērām. Varbūt viņš it nemaz nebija tas, ko bija iedomājusies mana iekšējā balss?

Tukšums. Kafija auksta. Ārā gaišs un silts, bet auksta ir arī mana plauksta. Silts laiks. Auksts vaigs. Un pavisam savāds ir tagad tas smaids. 

Viņš nepazīst mani it nemaz vairs. Es vairs nemīlu, kad kāds sauc mani par sauli. Palikusi pelēka tā ārpasaule. Nemīlu es vairs lilijas, bet gan rozes ar dzeloņiem, un rozā krāsu ienīstu no sirds, jo acis ķer skatienu uz toņiem sarkaniem. Mans mīļākais saldums vairs nav “Lācīša Ķepainīša” vafele. Jā. Pavisam savāda ir tagad tā saiknes saķere. 

Skatiens acīs tik pat maigs, bet redzu, ka “es nepazīstu Tevi it nemaz”…vairs.